Jaunumi

Par Mums

Vai okupācija ir notikusi?

Pēc tam, kad aizsardzības ministrs R.Bergmanis un ASV vēstniece N.Baikofa Petita 12.janvārī parakstīja Latvijas un ASV līgumu par sadarbību aizsardzības jomā, var pieņemt, ka Latvijas Republikas okupācija no Amerikas puses ir notikusi pilnībā. ASV bruņotie spēki ir pierakstījušies Latvijā „uz tik ilgu laiku, cik būs nepieciešams”, proti, pastāvīgi.

 

Austrumeiropas politiskajai virsotnei tas ir teicams gada sākums, vēl jo vairāk tādēļ, ka „notriektie lidotāji” bijušo prezidentu – V.Vīķes-Freibergas (Latvija),T.H.Ilvesa (Igaunija), Т. Beseku (Rumānija) personā un dažas citas ne tik ievērojamas priekšvakarā uzrakstīja atklātu vēstuli D.Trampam, kurā pauda paziņojumus absurda lugas garā, piemēram: „ASV un Krievijas attiecību uzlabošana nevis atnesīs Eiropai mieru, bet gan tuvinās kara varbūtību”. Kā tas varētu būt, autori neizpauž. Kādēļ gan tas būtu vajadzīgs? Galvenais mērķis ir cits, un viņi to paziņo tikpat absurdi: „Putins netiecas pēc Amerikas varenuma, bet mēs, jūsu sabiedrotie - tiecamies. Kad Amerika mūs sauca, mēs nācām palīgā. Mēs bijām, kopā ar jums Irākā. Mēs aizstāvam mūsu kopīgo transatlantisko drošību vienotā frontē.”

 

Īpaši aizkustina frāze par to, ka Krievijas prezidents „netiecas pēc Amerikas varenuma, bet mēs tiecamies”. Un uzreiz kļūst skaidrs, ka V.Putins ir lielas valsts ar nosaukumu Krievija vadītājs. Kādēļ gan viņam būtu jāpūlas Savienoto Valstu labā? Kā pienākas īstam līderim, viņš domā un rūpējas par savu valsti, tās varenību, interesēm un drošību. Par to viņu arī mīl, ciena, baidās un ienīst. Tā allaž ir izturējušies „nāciju tēvi”, piemēram, M.Gandijs, Dž.Vašingtons, Atatjurks vai Gajs Jūlijs Cēzars. Taču to nespēj saprast politiskajai aizmirstībai nolemtais „piedejojums”, kas ar prieku pārdeva savu tautu intereses par Ovālā kabineta kārtējā saimnieka akceptējošo galvas mājienu. Turklāt notriepās ar asinīm līdz kaklam kopā ar ASV, gan Irākā, gan Afganistānā, „demokratizējot” ar bumbām šo valstu neaizsargātos iedzīvotājus. Kā lai tagad nevaimanā par vienoto transatlantiskās drošības fronti? Protams, ir vienalga, kas patiesībā notiks ar Austrumeiropas „rusofobijas jostu”. Viņiem pašiem pietiks ar solīdām pensijām (par visnotaļ pieticīgiem nopelniem), uz valsts rēķina iegādātām dāvanām, lai sev nodrošinātu bezbēdīgu vecumu, bet dažs labs pat rezervējis sev pieklājīgu kapa vietu. Proti, sava dzīve ir izdevusies, aiz garlaicības var bojāt dzīvi citiem, sacerot murgaini lūdzošas depešas.

 

Bet kas sagaida Latvijas tautu zem amerikāņu zaldāta zābaka? Vēlaties zināt taisnību – pajautājiet japāņiem, kur ASV bāzes radās pagājušā gadsimta vidū.

 

Rīcības brīvība, tiesiskā nepakļautība Japānas likumdošanai ļāva amerikāņu zaldātiem piekopt v visizlaidīgāko dzīvesveidu, nesodīti pastrādājot daudzus jo daudzus noziegumus. Kaut arī lielākā daļa pretīgu nelietību tika noklusēta varas līmenī, neparādoties presē, cilvēki, it īpaši vienkāršie Okinavas iedzīvotāji, protestēja un vēl joprojām protestē, pieprasot slēgt militārās bāzes. Japāņi uzskata, ka ASV armija ir demoralizējusi mūsu cilvēkus, sabradājusi tradīcijas, iznīcinājusi kultūras dzīves struktūru, nodarījusi nelabojumu kaitējumu Austošās Saules zemes ekoloģijai un dabai.

 

Analoģiskā situācija atkārtojās it visur pasaulē, kur amerikāņu karavīri spēruši savu kāju. Tagad tāds pats liktenis sagaida arī mūsu valsti, kas acīm redzami pārtop par militāro poligonu.

 

Starp citu, nedrīkst aizmirst arī citu Latvijas uzdevumu no ASV viedokļa. Priekšvēlēšanu kampaņas gaitā H.Klintone runāja arī par to, ka Latvijas iedzīvotājus, kurus neapmierina kaimiņos būšana ar Krieviju, varētu aizsūtīt kaut kur uz Āfriku, atvēlot viņiem gabaliņu tukšas teritorijas. Uz izbrīvētām teritorijām apmetīsies amerikāņi, kuri ar prieku pārcelties uz šejieni, it īpaši no vietām, kas atrodas ap Jeloustonas vulkānu, kura aktivitāte rada bažas seismologu aprindās. Spriežot pēc tā, ka šie paziņojumi, kas ātri izplatījās pasaules tīklā, netika atspēkoti, var spriest par to, ka tas ir nevis feiks, bet gan visnotaļ reāli amerikāņu valdošās elites plāni. Un nav svarīgi, ka Klintone zaudēja Trampam: nebūt ne visu ASV politikā lemj tikai prezidents.

 

Kas attiecas uz brašo kareivju uzturēšanas izmaksām, mums visiem ir zināms, ka Latvija maksā NATO prāvu naudu no valsts budžeta. Nav fakts, ka no mums nepieprasīs papildus finansējumu aizokeāna „aizstāvju” uzturēšanai. Vienīgi šķiet, ka viņiem nāksies aizstāvēt valdošo koalīciju no vienkāršiem Latvijas iedzīvotājiem.

 

Igors Meļņikovs





Parakstīties uz jaunumiem