Jaunumi

Par Mums

Par spīti kaimiņam nosaldēsim ausis visai valstij

„Aizvadītais gads nebija sekmīgs Latvijas ekonomikai,” ar tādu paziņojumu, sākoties jaunajam gadam, nāca klajā ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens. Un izteica prognozi, ka iekšējā kopprodukta pieaugums 2016.gadā var būt ne lielāks kā 1,5%.

 

Pēc ministra vārdiem, tras saistīts ar investīciju samazināšanos un ES fondu nepietiekamu apguvi. Turklāt A.Ašeradens norādīja, ka eksports attīstījies lēni, kaut gan tā apjomi ir pieauguši, taču zemu cenu dēļ tā vērtība izrādījās neliela.

 

Ašeradens paredz, ka turpmākajos tīrs gados Latvijas ekonomikai daudz izaicinājumu, taču IKP nedrīkst būt zemāks kā 3%. Ministrs cer uz būvniecības nozares reanimāciju, kurā, kā paredzams, tiks ieplūdināti prāvi līdzekļi.

 

Skaidrs, ka ekonomikas ministra formulējumu nenoteiktība un piesardzīgais optimisms nākamā gada prognozē radies ne no labas dzīves. Taču godīgi pateikt Latvijas iedzīvotājiem, ka 2016.gadā valsts ekonomika ir piedzīvojusi izgāšanos, un nākamajā gadā būs vēl sliktāk, nozīmē atzīt savu un visas valdības netālredzību, neprofesionālismu un neprasmi pieņemt adekvātus un atbildīgus lēmumus.

 

Toties starptautiskām monitoringa organizācijām nav nepieciešams liekuļot izdabājot Latvijas varas iestādēm, tādēļ ieklausīsimies to secinājumos un prognozēs. Viņi tiešā veidā saka, ka Baltiojas valstīm galvenās problēmas sākās tieši no tā brīža, kad tās nikni un neprātīgi metās iekšā „sankciju karā”, ko ASV un ES uzsāka pret Krieviju. Rezultātā Baltijas valstis ar to pusbezsamaņas stāvoklī esošo ekonomiku nonāca visvairāk cietušo pirmajā rindā. Tāds rezultāts bija visnotaļ acīm redzams, tikai ne mūsu valdošajiem. Nav nepieciešams pierādīt, ka kaimiņvalstis ir vairāk atkarīgas cita no citas nekā tirdzniecības partneri dažādos planētas kontinentos. Baltijai šī atkarība tiek noteikta pēc eksporta uz Krieviju īpatsvara vispārējā eksporta struktūrā: 39,5% igauņu, 44,5% lietuviešu un 48,1% Latvijas preču un pakalpojumu, kas tika pārdoti aiz ES robežām 2013.gadā, bija paredzēti Krievijas tirgum.

 

No 2013. līdz 2015.gadam eksports no Igaunijas uz Krieviju saruka par 12,7%, no Latvijas – par 10,7%, no Lietuvas - par 9,1%, kaut gan vidēji Eiropas Savienībā preču un pakalpojumu pārdošanas uz Krieviju šajā laika posmā samazinājās par 2,8%. Tieši šī iemesla dēļ mēs esam zaudējuši vairāk nekā citi.

 

Pēc „Eurostat” datiem, 2016.gadā Lietuva un Latvija palika starp valstīm ar viskrasāko eksporta apjomu samazināšanos (-2% un -3%) vidū, paliekot tajā tikai aiz???? Somijas (-4%) un Lielbritānijas (-12). Pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jaunākajām prognozēm, Latvija un Igaunija aizvadītajā gadā varēs lepoties ar IKP pieaugumu tikai par 1,1%, Lietuva - par 2,1%.

 

Tie ir vairāk nekā pieticīgi skaitļi. Par A.Ašeradena prognozētajiem 3% var tikai sapņot saldos sapņos par Latvijas uzplaukumu pašreizējo vadītāju gudrajā vadībā. Patiesībā viss izskatās ārkārtīgi satraucošai un bez jebkādas perspektīvas.
Neaizmirsīsim, ka aiz eksporta krituma un zaudētās ekonomiskās izaugsmes statistikas cipariem ir slēgti uzņēmi, atlaisti darbinieki, neatmaksāti kredīti un jauni emigranti.

 

Smagāk nekā citi „sankciju karu” ar Krieviju pārdzīvo Baltijas ražotāji lauksaimniecības jomā. Aizvadītajā gadā Latvijas graudkopības saimniecību ienākumi kritušies par 20%, bet salīdzinājumā ar 2014.gadu – par visiem 40%. Brisele Baltijas fermerus nelutina: eiropiešu atbalsts Latvijas zemniekiem ir 144 eiro par hektāru, lietuviešiem un igauņiem – attiecīgi 174 un 196 eiro. Vidēji Eiropas Savienībā dotāciju līmenis par lauksaimniecības zemi ir 266 eiro.

 

Izrādās, ka mūsu lauksaimniecības produkcija tika pienācīgi vērtēta tikai Krievijā, savukārt visas sarunas par Latvijas šprotēm aziātu tirgos un pienu Dienvidamerikas letēs bija tikai gaisa tricināšana.

 

Tiesa pēdējā gada vai pusotra gada laikā Latvijas zivju konservu ražotāji uzsākuši eksportu uz Ķīnu, Ēģipti, Honkongu, pat uz Somāliju, taču apjomi šajos eksotiskajos tirgos ir niecīgi un sasniedz ap 400 tūkstošiem eiro.

 

Krievijas atbildes pasākumi pārtikas embargo veidā Baltijas fermerus skāruši tieši, taču cietušo vidū viņi nav vieni. Atcerēsimies Daugavpils vecāko uzņēmumu – lokomotīvju remonta rūpnīcu.

 

Oktobrī DLRR vērsās pie Latvijas valdības ar palīdzības lūgumu. Uzņēmums nonācis uz bankrota robežas, taču glābšanas kredītam ir nepieciešamas valsts garantijas. Cēlonis – Krievijas pasūtījumu samazināšanās. No 2015.gada janvāra uzņēmuma vadība samazināja štatus. Atlaižot no darba 432 cilvēkus. Taču mūsu valdība, kas no visa spēka atbalsta sankciju cīņas turpināšanu pret „agresīvo Krieviju”, reālu palīdzību atteica, iesakot griezties Finanšu ministrijā, kuras vadītāja D.Reizniece-Ozola iztika ar miglainiem solījumiem nākotnei.

 

Novembrī Latvija un Lietuva iekļuva ES valstu pieciniekā ar visaugstāko valsts parāda pieauguma rādītāju: otrā un piektā vieta antireitingā.
Neaizmirsīsim, ka mūsu valdība gada beigās parādīja mikrouzņēmumu īpašniekiem un darbiniekiem, „kurš mājā ir saimnieks”, paceļot nodokļa likmi no 9 līdz 15%. Sīkais bizness ir sašutis un domā par atbildīgajiem soļiem, savukārt lielais, piemēram, „Severstal Distribution” jau anonsēja savu aiziešanu no Latvijas. „Valsts spiediens uz nacionālo biznesu pieaug. Tiek paaugstināti nodokļi, ieviestas jaunas nodevas, dārgāka kļūst elektroenerģija”, paziņoja sabiedrības valdē. Pat patriots I.Gerčikovs ar savu „Dzintaru” ir gatavs aiziet no Latvijas, jo strādāt šādos apstākļos ir apnicis un tas vienkārši ir neizdevīgi.

 

Visi redz, ka mūsu valsts ar vienu roku uzstājīgi balso par sakaru saraušanu ar lielāko austrumu partneri, bet ar otru nevaldāmi grābstās pa valsts iedzīvotāju kabatām. Tādas politikas rezultāts ir paredzams. Taču godīgi atzīt, ka „sankciju karš” priekš mums izrādījies pilnībā zaudēts, ne mūsu ministram, ne visai valdībai ar M.Kučinski priekšgalā nepietiks drosmes. Vēl jo vairāk, ka aiz tā neizbēgami jāseko nākamajam solim: jānomet baltie karogi un jāpadodas, paļaujoties uz uzvarētāja žēlastību.

 

Taču valdošā koalīcija acīmredzot ir gatava turēties līdz pēdējam, pat par spīti nosaldēt ausis un citas ķermeņa daļas ne tikai sev, bet arī visai valstij dēļ nesaprotamiem ideāliem, pierādot uzticību „klibajai Vašingtonas pīlei” un bezatbildīgo Briseles ierēdņu kompānijai.

 

Igors Meļņikovs





Parakstīties uz jaunumiem