Jaunumi

Par Mums

Par kropļiem un cilvēkiem

Pirms dažām dienām kāds publikai nepazīstams Rīgas policists Jānis Bruševičs acumirklī kļuva par interneta „zvaigzni”, atklājot visiem savas zemiskās domas par Rostovas pie Donas lidostā avarējušo „Boeing” lidmašīnu ar Krievijas tūristiem. Šis kārtības sargs uzrakstīja latviešu valodā, taču tulkojums ātri vien kļuva pieejams tūkstošiem cilvēku. Krievu valodā to var iztulkot šādi: «Нечего сходить с ума, ведь по большей части там были русские» („Nekas traks, jo tie lielākoties bija Krievijas pilsoņi”). Sanāk, ka latvietim Jānim ar aizdomīgi „netitulētu” uzvārdu bojāgājušo cilvēku nav žēl, jo tie lielākoties bija krievi. Pozīcija nav sveša. Līdz ne īpaši gudrajam un bezjūtīgajam kārtības sargam kaut ko līdzīgu jau bija izteikuši citi tīklā mītošie augstāka amata latviešu „patrioti”. Priecājās par citu aviokatastrofu, kas notika virs Sīnāja tuksneša, kur tūristi pārsvarā bija arī Krievijas pilsoņi. Virtuālajā „Maidānā” šajā sakarā pašaizliedzīgi lēkāja jaunie Latvijas draugi – „apzinīgie” ukraiņi. Autori, kuru morālais kroplums neļauj tos uzskatīt par normāliem cilvēkiem, tad nekādu atbildību neuzņēmās. Nu, vienīgi izlasīja par sevi ne visai glaimojošas atsauksmes. Taču ar Bruševiču tika galā un visai operatīvi: augstākstāvošā policijas vadība nolēma šādu darbinieku atlaist no darba. Un pareizi arī darīja. Ja cilvēks formastērpā, aizsargājot likumu, izsakās kā fašisma ideoloģijas piekritējs, tad nav nekādas garantijas, ka arī savā tiešajā darbā viņš rīkosies atbilstoši likumam, nevis principam „krievu nav žēl”.

Tiesa, pati šādu „policijas bruševiču” un „dakteru sluču” pastāvēšana sabiedrībā, vēl jo vairāk – valsts un pašpārvaldes struktūrās, darbojas ne sliktāk kā šahīdu jostas, pagalam iznīcinot gan pašu Latvijas tautas saliedētības ideju, gan tās īstenošanas iespējas. Tieši pretēji, atsalums un pat naidīgums mūsu sašķeltajā sabiedrībā tikai pieaug. Kopā ar citām problēmām ekonomikā, politikā un sociālajā dzīvē tas viss padara neiespējamu valsts virzīšanos uz priekšu – labklājības un attīstības virzienā. Nekādi Krimināllikuma labojumi, kas sodīs par necieņas izrādīšanu pret valsti un tās iekārtas un teritoriālās integritātes mainīšanu, šeit nepalīdzēs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tos ne tikai aktīvi virza valdošā koalīcija, bet arī faktiski atbalsta visam piekrītošā „Saskaņa”, balsošanā ieņemot atturējušos pozīciju, tas mūsu sistēmā ir pielīdzināms atbalstam (Atzīmēsim iekavās, ka jau pazīstamais ar saviem centieniem ieņemt Daugavpils pilsētas mēra amatu A.Elksniņš kopā ar „zaļo” R.Eigimu balsošanas brīdī neierodas zālē vai nu viltīga gļēvuma spiesti, vai nu it kā zarnu trakta problēmu dēļ). Taču šāda „gādība” par vēlētāja interesēm nez kāpēc paliek bez masu informācijas līdzekļu uzmanības.

Cilvēki vēlas nevis butaforisku, bet gan īstu taisnīgumu. Taču tas jāatjauno citādi, nevis žņaudzot ar dažnedažādiem „labojumiem” kārtīgus cilvēkus, kas nav vienaldzīgi par valsts likteni. Rīcības partija uzstāj, ka jāsāk ar nevienlīdzības politisko tiesību, ideoloģijas un izglītības jomā iznīdēšanu. Likvidējot barjeras, ko apzināti uzcēluši nacionāli noraizējušies latviešu „patrioti”, mēs sāksim kustību latviešu apvienošanai, balstoties uz dažādu tautību un reliģiju cilvēku cieņu un līdztiesību, kā arī mīlestības pret savu zemi un valsti virzienā.

Pietiks demonstrēt savu alu cilvēku niknumu un primitivitāti – tas jau sen ne uz vienu neatstāj iespaidu, pavisam pretēji – saprātīgos cilvēkos dažādās valstīs tas izraisa riebumu un pretīgumu. Vai tad Latvijas iedzīvotāji vēlas, lai pret viņiem izturētos tikai kā pret „nacistu maršu valsts” pārstāvjiem? Vai tad mums nav nekā cita, ar ko pārsteigt pasauli? Ja tā, mācīsimies no mūsu tuvākajiem kaimiņiem – Krievijas iedzīvotājiem sirsnīgu dāsnumu, līdzjūtību, spēju bezgalīgi piedot sīkajiem pāridarītājiem un pat lielajiem ienaidniekiem. Tagad, kad tiek rakstītas šīs rindas, visi pasaules plašsaziņas līdzekļi ir pārpildīti ar ziņojumiem par teroraktiem Briselē. Vai var iedomāties, ka reāls (nevis viltus) Krievijas policists, piemēram, tāds kā mūsējais, pēkšņi sociālajos tīklos paziņo, ka nav ko žēlot, jo bojā taču gājuši eiropieši, kuri jau ir apnikuši ar saviem dubultajiem standartiem un sankcijām? Turklāt vēl ņirgājas par Mogerīni „krokodila asarām”? Palūkojieties, kā uz svešu nelaimi reaģē vienkārši krievu ļaudis, bet valsts līmenī kopā ar līdzjūtības vārdiem vienmēr piedāvā palīdzību.

Dzīve parāda, ka šodien mūsu globālajā pasaulē no nelaimes nav pasargāts neviens. Galvenais, lai traģēdijas brīdī būtu kāds, kas palīdzētu un atbalstītu.

Taču, lai saņemtu šo palīdzību, nevajag pārkāpt to robežu, kas vienmēr ir nošķīrusi un nošķirs normālus cilvēkus no morālajiem kropļiem.

Igors Meļņikovs





Parakstīties uz jaunumiem