Jaunumi

Par Mums

Dzīvokļa jautājums: valsts iedzīvojas, iedzīvotāji maksā un raud

Dzīvokļu un komunālās saimniecības uzņēmumu veiktā namu apsaimniekošana ir tēma, kas aktuāla jau daudzus gadus. Latvijā savulaik veiktā dzīvokļu privatizācija nevis atrisināja šo samilzušo problēmu, bet tieši otrādi, padarīja to vēl akūtāku. Tikai gadu gaitā cilvēki saprata, ka valsts toreizējo deputātu un ierēdņu personā viņus vienkārši „uzmeta”, atbrīvojoties no dzīvojamā fonda sakārtošanas pienākuma pirms privatizācijas uzsākšanas. Cilvēki izpirka savas „būdas un graustus”, nedomājot par sekām.

Sekas nebija ilgi jāgaida: ja kāds tagad griezās Dzīvokļu komunālajā saimniecībā jumta teces vai sagruvuša sliekšņa jautājumā, jaunizceptajiem īpašniekiem atbildēja, ka remonts ir viņu personīgā lieta un, protams, personīgā nauda. Namu apsaimniekošanas jautājums mūsu valstī joprojām ir draudīgi aktuāls, it īpaši uz strauji novecojošā dzīvojamā fonda fona. Jaunu municipālo dzīvokļu būvniecību pašvaldības neveic, ja neskaita mazumiņu Rīgā, taču valsts „izgudro” jaunākus likumus, bieži vien nonākot līdz absurdam. Savukārt problēmu ar namu pārvaldīšanu Rīgā, Daugavpilī un citās pilsētās ir bezgalīgi daudz. Rēzeknē situācija ir labāka pat kooperatīvajās mājās, kurām sākumā bija zināma priekšrocība salīdzinājumā ar municipālajām. Kur tad ir galvenās problēmas? Šos un citus jautājumus mēs apspriedām ar DzīKS „Oktobris” valdes priekšsēdētāju Jeļenu Ivanovu no Rēzeknes.

Kor: – Jeļena, ar ko Jums, kā valdes priekšsēdētājai, nākas sastapties visbiežāk?

– Problēmas, kas saistītas ar mājas apkalpošanas darbu, varētu iedalīt divās daļās. Pirmā – tā dēvētais „cilvēciskais faktors”. Otrā – mijiedarbība ar valsti un pašvaldību. Mūsu mājā ir 134 cilvēki. Līdz šim, neraugoties uz to, ka jau pagājis ne mazums laika, cilvēki nekādi nespēj saprast, ka viņi ir savas mājas saimnieki, turklāt tas attiecas ne tikai uz likumiskajiem kvadrātmetriem sava dzīvokļa robežās, bet arī uz visai mājai kopīgo jumtu, pagrabtelpu, balkoniem un mājas kopējām komunikācijām. Dzīvojot 2.-3.stāvā, cilvēks nesaprot vai izliekas, ka nesaprot, kādēļ jālabo jumts vai jāsiltina pamati, jo viņam tāpat ir labi, problēmu nav. Taču bez kopējā jumta un pagrabtelpas viņa dzīvokļa vienkārši nebūs – par to neaizdomājas.

Mūsu mājā, tāpat kā citās mājās, kas tika uzbūvētas jau padomju laikā, ir pienācis laiks veikt nopietnus remontdarbus, lai pagarinātu mūsu celtnes kalpošanas termiņu: siltināt pamatus un divas gala sienas (divas citas jau ir nosiltinātas), bēniņu telpas, mainīt siltuma cauruļu izolāciju. Diemžēl ar uzkrājuma fonda naudu tik plaša mēroga pasākumiem nepietiek, taču arī palielināt atskaitījumu summu uzkrājuma fondam iedzīvotāji nevēlas vai nespēj, tāpat jau knapi galus savelk kopā. Tomēr, ja izdosies sakrāt naudu, uz sapulci, kurā tiek lemts jautājums par remontu, ierodas maksimums 30 cilvēki. Kaut arī pēc likuma otrajā sapulcē cilvēki var pieņemt visiem saistošu lēmumu, iedzīvotāju vidū nav vienotības un līdz ar to nav iespējams pieņemt lēmumu, kas apmierinātu visus. Galarezultātā jautājumi tiek atlikti, māja noveco, nauda zaudē vērtību.

Kor: – Acīmredzot mūsu valstī iedzīvotājus skāris kaut kāds totālās nevienprātības un savstarpējās neuzticēšanas vīruss. Cilvēki tiepjas pat nodarot pāri paši sev. Kā lai veidojas attiecības ar valsti un pašvaldību? Vai arī bez savstarpējās uzticības?

– Mājas stāvokļa uzlabošanai ir nepieciešama tās renovācija. Te nu mums būtu nepieciešams valsts un eirofondu atbalsts. Darbu finansēšanu var saņemt ar noteikumu, ka tiem piekrīt 51% dzīvokļu īpašnieku. Savākt tādu balsu skaitu ir problemātiski: cilvēki baidās, uzskatot, ka viņus atkal piekrāps, bet pēc tam piespiedu kārtā liks izmaksāt papildus naudu.

Kor.: -Pieņemsim, ka Jums izdevās pierunāt nepieciešamo dzīvokļu īpašnieku procentu. Arī finansējums jau ir saņemts vai drīzumā gaidāms. Ko tad?

– Te nu sākas briesmīga vilcināšanas ar papīriem. Pirms darbu uzsākšanas ir jāaizpilda vesela dokumentācijas kaudze. Jāteic, ka tas saistīts ar prāvām izmaksām. Nemaz nerunājot par laiku un nerviem, ko prasa šie bezgalīgie papīri. Pēc tam jāsastāda tāme un atkal 51% dzīvokļu īpašnieku tā ir jāakceptē. Atkal sākas sarunas kuluāros par to, ka „viss nav tā kā vajag”, kaut gan lielākā daļa dzīvokļu iemītnieku nevēlas piedalīties sapulcē, kā arī nevēlas neko nopietni apspriest un iedziļināties lietas būtībā. Vārdu sakot apkārt – birokrātija un nekādas ieinteresētības attīstībā un dzīves kvalitātes uzlabošanā. Izsisties cauri šai sienai nav viegli.

Vēl viena problēma, kas šobrīd, šķiet, ir vissmagākā, ir pastāvīgs komunālo pakalpojumu cenu pieaugums: par 40% paaugstinās maksa par aukstu ūdeni un kanalizāciju. No pagājušā gada mūsu dome pieņēma lēmumu ņemt nomas maksu par zemi, uz kuras atrodas mūsu māja. Taču mūsu māja sākotnēji tika būvēta kā kooperatīvs, un zemi mēs neprivatizējām, jo privatizācijas laikā neviens neprasīja to darīt. Mēs atkal ieraudzījām, ka paaugstinājās atkritumu izvešanas tarifs, tiek ieviesta elektrības abonēšanas maksa.…Vārdu sakot, maksā un maksā. Neviens taču varas iestādēs nedomā, kur lai cilvēki ņem šo naudu ar mūsu bezdarba līmeni un niecīgajām darba algām.

Par laiki, pagaidām mūs vēl nav skāris likums 21% nodoklis par namu apkalpošanu (mēs neesam PVN maksātāji). Taču es domāju, ka drīz vien mūsu valsts ierēdņi izdomās, kā arī no kooperatīviem iekasēt vairāk naudas, lobējot viņiem maksājošo sabiedrību intereses.

– Vai arī dzīvokļu un komunālajā jomā plaukst “savējo” atbalsts?

– Situācijas liecina pašas par sevi. Piemēram, pavisam nesen mūsu deputāti izskatīja labojumus likumam par to, lai gadījumā, ja dzīvoklis tiek pārdots izsolē par parādiem, pirmie atmaksu saņemtu komunālie dienesti, bet pārējā nauda tiktu pārskaitīta bankām. Taču šī iniciatīva – saprātīgā un nepieciešamā – netika atbalstīta. Kā lai mūsu “drošsirdīgie” deputāti balso par to, lai nodarītu pāri mūsu “nabaga” bankām! Lai labāk cieš to elektorāts, tie paši dzīvokļu īpašnieki, jo parādi, ja tos neizdodas piedzīt no cilvēka pēc viņa dzīvokļa pārdošanas, palīks kā nedzīva nasta uz mājas. Un tos nāksies dzēst, piemēram, uz uzkrājuma fonda līdzekļu rēķina, jo citādi var atslēgt gan siltumu, gan gāzi, gan elektrību.

Turklāt jāatzīmē ļoti lēns tiesu darbs. Tiesas spriedumi par parāda piedziņu ir jāgaida gandrīz gadu. Pa šo laiku parāds pieaugs vairākas reizes.

Starp citu, likumi, kas regulē namu pārvaldīšanas un to apsaimniekošanas jomu, ir ļoti neskaidri un divejādi. Rodas sajūta, ka tie uzrakstīti tādēļ, lai maksimāli sarežģītu pārvaldnieku dzīvi ar bezjēdzīgām birokrātiskām “kompresēm”.

Piemēram, dzīvokļu iemītnieki sapulcē mani ievēlēja mājas pārvaldnieces amatā, taču tajā pat laikā man ir jābūt namu pārvaldnieces dokumentam. Vārdu sakot, ja cilvēki nolems, ka māju pārvaldīs kāds cits cilvēks, bet viņam nav attiecīgas apliecības, tad mājas iedzīvotāju viedoklis mūsu demokrātiskajā valstī nevienu neinteresē. Likums pieprasa “papīreli”, kurš jāsaņem pabeidzot attiecīgus kursus, protams, ne jau bezmaksas.

Tātad problēmu namu pārvaldes jomā ir pārpārēm. Un tām ir ļoti nepieciešami pārdomāti un nosvērti risinājumi. Citādi var atgadīties tā, ka mūsu dzīvokļu fonds nolietosies daudz ātrāk nekā cilvēki varēs sev atļauties jaunus dzīvokļus. Kur tad mēs dzīvosim?





Parakstīties uz jaunumiem