Jaunumi

Par Mums

Daudzbērnu mātei – niecīga pensija

Izplatītais viedoklis, ka likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības, acīmredzot ir ļoti ērts valsts struktūrām. Jebkuru problēmu var pārvelt uz parasta cilvēka, ierindas nodokļu maksātāja pleciem, it īpaši kad runa skar jautājuma materiālo pusi. Šādi gadījumi manā, praktizējošā jurista, praksē mēdz būt pastāvīgi.

 

Ko lai saka, lielākā daļa mūsu cilvēku ne pārāk labi pārzina likumus, turklāt, ja likumdošana pastāvīgi mainās, taču tajā izdarītie grozījumi netiek apspriesti, publiskajā telpā, presē – vel jo vairāk. Rezultātā parasts cilvēks kļūst par ķīlnieku nezināmu ierēdņu likumu rakstīšanas mākslai, nonāk situācijā, kad viņš ir viens pret vienu ar savām problēmām. Mainīt šādu situāciju, lai panāktu sociālo taisnīgumu, ir praktiski neiespējami, kaut vai tādēļ vien, ka likumam nav atgriezeniska spēka.

 

Lūk., viens no tādiem piemēriem. Daudzbērnu māte, kas izaudzināja trīs dēlus, nolēma aiziet no darba, noformējot priekšlaicīgu pensiju. Savāca nepieciešamos dokumentus, vērsās sociālās nodrošināšanas dienestā. Taču noskaidrojās, ka viņās stāžā nav iekļauti trešā bērna, kas dzimis 1997.gadā, kopšanas periods. Izrādās, līdz 1996.gadam bija spēkā likums, atbilstoši kuram mātes darba stāžā tika ieskaitīts bērna vecumā līdz 8 gadiem kopšanas laiks. Pēc tam likumdošanā tika izdarīti grozījumi, в atbilstoši kuriem šī norma tika atcelta. Sieviete, kurai tobrīd bija uz rokām mazulis un kura audzināja vēl divus bērnus, būdama nodarbināta ar ģimeni un mājsaimniecību, protams, nespēja sekot kaut kādiem likumdošanas grozījumiem. Rezultātā viņa par tiem uzzināja tikai pensijas aprēķināšanas brīdī, jo abu vecāko bērnu kopšanas gadi tika iekļauti darba stāžā, taču uz trešo bērnu šī norma vairs neattiecās. Māte zaudēja vairākus stāža gadus, un viņai aprēķinātā pensija izrādījās mazāka nekā 100 eiro mēnesī. Atbilstoši spēkā esošajam likumam viss it kā būtu kārtībā, savukārt patiesībā – viena vienīgā sociālā netaisnība. Izrādās, daudzbērnu māte, kas dzemdējusi un izaudzinājusi bērnus, mūsu valstij nav nekā vērta, atšķirībā no kaut kāda ierēdņa, kurš dažus gadus pasēdējis krēslā ar prāvu darba algu, sev nodrošinājis pienācīgu pensiju un bezrūpīgas vecumdienas.

 

Jāvaicā, vai Latvijā jaunām ģimenēm būs vēlme radīt daudz bērnu, glābjot valsti no izmiršanas, vai cilvēki strādās reālā ekonomikas sektorā, nevis valsts kantoros, kas neko neražo, izņemot izmaksas, kas tiek segtas no valsts budžeta? Šķiet atbilde ir acīm redzama.

 

Šādi likumdošanas trūkumi ir jālabo, it īpaši pensiju likumdošanā. Taču to spēj izdarīt tikai tie speciālisti, kuri gādās par sociālo taisnīgumu visas sabiedrības interesēs, nevis lobēs dažu cilvēku labumu, kuru mērķis ir tikai personīgā iedzīvošanās.

 

Dainis Močs





Parakstīties uz jaunumiem